Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”. Iesākumā Irbe un Lācis cildina Šekspīra pārlaicīgo izcilību iepretī Gētem un Šilleram, kā arī iezīmē lugas tapšanas laiku un atgādina tajā notiekošo. Tālāk sarunā Irbe pievēršas Hamleta neveselīgajai, iespējams, pārspīlētajai apsēstībai ar savas mātes netiklību, kas traucē viņa atriebības uzdevumam, savukārt Lācis mēģina aizstāvēt lugas nepsiholoģiskumu, Hamleta apdomīgo racionalitāti un morālo patosu. Irbe skeptiski izvērtē Hamleta Mišela Montēņa garā ieturētos “eksistenciālos” monologus un jautā par Vitenbergas lomu lugā, bet Lācis mēģina aizstāvēt lugas kristīgās tēmas, providenciālo atrisinājumu un Hamleta dvēseles izglābšanos attiecīgā laikmeta Anglijas publiski pieļaujamo tēmu ietvaros. Sarunas beigu daļā Irbe apskata Ofēlijas stāstu kā vienīgo īsto lugas traģēdiju, uzrāda moderno uzvedumu un ekranizāciju pārpratumus un neloģiskos sagrozījumus, un Lācis piekrīt, ka Ofēlijas stāsts ir nevis nevajadzīga uzmanības novēršana, bet gan paradigmatisks nevainības un tikumības pretstats Hamleta mātei karalienei. Literatūra: V. Šekspīrs, Hamlets, tulk. K. Egle, Zvaigzne ABC: Rīga, 200. https://telos.lv/hamlets-problemas/ https://telos.lv/hamlets-princis-poema/ Lake, Peter. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.