Ka tavu ķebļa kāju, vai tiešām mammai atkal izrādījusies taisnība…?! Eh, un starp citu taisnība viņai galu galā izrādās vienmēr..! Lietiņa tāda, ka ežulim šodien ir izcils garastāvoklis un, kā jau mēs visi, kad garastāvoklis ir izcils, arī Puksītis jokojas uz nebēdu, joņo apkārt pa māju dziedādams un dejodams un…, un lēkā pa gultu. 

"Labdien bērni!" galanti un cienīgi, kā jau parasti, dienu iesāk skolotāja mežacūka Loreta. "Šodienas mācību tēma ir okeāni. Okeāni un, ja mums paliks pāri mazliet laika, tad pastāstīšu arī par ko sev īpaši tuvu - savu vec vec vec vec vectēvu mežacūku Kristapu Kobulmu!" 

"Puksīt, atnesīsi lūdzams man no dārza kādu dilli un lociņus, ko pielikt pie salātiem?" no virtuves atskan mīļās mammas lūgums. Aaahhh, celties gan ir slinkums, jo tieši pašlaik viņš ir aizrāvies ar āķīgā prāta uzdevumu grāmatas mīklu minēšanu. 

"Tuk tuk, labrīt!"  ar silti kūpošu rabarberu pīrāgu mājā iebrāžās ome un opis. "Vai ciemiņus gaidījāt?" Ahh, Puksītim patīk, kad vecvecāki sagādā šādus pārsteigumus. "Heiii, labrītiņ no rītiņ arī jums!" viņš priecīgs atņem sveicienu.

Puksītis savā dzīvē ir redzējis ļoti daudz brīnumu, iespējams, pat neticami daudz. Piemēram, to kā izklaidīgais pasta balodis Jānis vienmēr atrod ceļu atpakaļ uz Melleņu ieplaku.  

Starp lielās egles zariem parādās mazs, melns purniņš, pēc brīža tam blakus izošņājas otrs, tikai rozā. "Viss tīrs!" dzirdami Puksīša čuksti. "Man  liekas, ka šoreiz gan mēs uzvarēsim!", pazibot rudajiem ausu pušķīšiem, sajūsminās Matilde un iespraucas starp ezīti un kurmenīti, lai arī viņa varētu labāk aplūkot apkārtni. 

Uzkāpis uz mājiņas jumta Puksītis ar tēti pārbauda apskādēto skursteni. "Oi, nav tik traki!" pēc pirmā acu uzmetiena atviegloti nopūšas tētis. Lietiņa tāda, ka vakardien, pēc īpaši gara darba cēliena, pasta balodis Jānis pustumsā lidojot mājup uz mirkli iesnaudās un, neveiksmīgā kārtā, ar knābi ieskrēja tieši ežu ģimenes skurstenī. 

Ir noticis kas aizdomīgs, ļoti aizdomīgs. No ežu ģimenes virtuves galda atkal ir pazuduši cepumiņi un neviens neatzīst savu vainu. "Tā, zēni, vienkārši atzīstieties, kurš apēda cepumiņus!?" Puksīti un tēti uz dīvāna sev priekšā nosēdinājusi un ķepiņas uz krūtīm sakrustojusi, stingri noprasa mamma. 

"Čibi, ribi, dibu dabi, dā", Puksītis ar kājiņu spārda pie zemes sakritušos akmentiņus. "Zūbi zambā, zambā ram bam bā" pašizdomātā valodā dungojot, kaut kur pa ausu galam dzirdētu melodiju.

Laukā spīd saulīte un jau no paša rīta aiz loga dzirdams apvienotā dziedātājputnu kora koncertprogrammas mēģinājums. Dziesmu iedvesmots, arī Puksītis jūtas mundrs un šprauns. Dungojot saklausītās putnu melodijas viņš notipina pa kāpnēm uz virtuvi. 

"Kukū, Puksīt, Puksīt!?" Pēkšņi nakts vidū atskan klauvējiens pie loga, kas tad tas pie biezpiena ar rozīnēm?! Ežulis uzmanīgi uzraušas no gultiņas un pieslīd tuvāk lodziņam. Prātīgi palūrējies pa aizkaru šķirbiņu, aiz loga ir redzams kurmenītes Džoziferas Lēnas Trešās rozīgais purniņš. 

"Au, au, auuuuu!" Pār visu melleņu ieplaku pēkšņi atskan kauciens. Klusums… "Au, au, au, auuuuuu!", atskan nākamais.. Boškā villainīt, Vilki laikam prātā sajukuši, vai?! Gaudot gaišā dienas laikā, turklāt nav arī ne pilnmēness, nekas.

“Es laižu tecināt sulas!” Puksītis paziņo, ieradies mājās no skoliņas, un meklēdams virtuves atvilktnēs kaut ko ārkārtīgi cītīgi. “Kur ir lielais urbis?” Viņš prasa. “Nē, nu, skaidrs ir tas, ka lielais urbis nav pie dakšiņām,” nosmīn tētis un turpina savu sakāmo pavisam šķībi. “Turklāt, Puksīt… sulu tecināšanai jau ir tā kā nedaudz par vēlu!”

Šodien Puksītis ir mazliet domīgs, domīgs par to, kā pats jūtas.. Tas viss sākās tā. Kā bija, kā ne, no rīta pamodies un piegājis pie loga, viņš, protams, dikti nopriecājās par to, kā piemājas dārzā zied nu jau ne tikai plūmes, bet arī ābelēm no pumpuriem spraucas laukā ziediņi.

Stāvot pie viesistabas loga un pētot milzīgo, melno lietusmākoni, kas draudīgi pārklājis Melleņu ieplakas debesis, ežu ģimene lemj varbūt pastaigā tomēr nedoties un nogaidīt līdz debesis noskaidrosies. Lai omulīgā pavasara baudīšana, galu galā nebeigtos ar izmirkušiem kažokiem.

"Vecīt, situācija ir tāda, ka skolā ir čūsku midzenis, nē nopietni!" "Pag, kāds čūsku midzenis, ko tu runā?" Puksītis pārprasa satrauktajam Rokijas, kurš trīcošs, drebošs, sēž pie skolas stadiona tribīnēs un atsakās doties uz stundām.

Puksītis ar tēti jau kādu laiku mīņājas pie mājas. Gaidot mammu viņi jau ir izstaigājuši piemājas dārziņa dobes, lieku reizi aplējuši zemeņu augus, papļāpājuši par futbola noteikumiem, bet mamma kā nenāk, tā nenāk.

Liktenīgs. Tas ir tāds, kas nosaka vai būtiski ietekmē cita dzīves turpmāko posmu vai attīstību. To nu Puksītis zina un aptver ar pilnu apziņu. Beidzot viņš zina, kas ir kas. Šī diena ir īpaša un izsenis liktenīga arī Melleņu ieplakā - šajā dienā visi uz galdiem klāj baltus galdautus un cienā cits citu ar labumiem no pašu mājām.

"Čau mamm, aaa, kur Jūs dodaties?" Jautā ežulis steidzīgajiem vecākiem. "Mīļumiņ, mēs ar tēti pavisam aizmirsām, ka melleņu ieplakas kopsapulce lielajā pļavā ir šovakar, tāpēc piedod. Ja gribi kaut ko uzēst, tad attaisi ledusskapi un šoreiz sameistaro vakariņas sev pats," atbild māmiņa, veikli vēl pūderēdama degunu un ūsas.

“Pār kalniņu Ūsiņš jāja! Pam, pam, parampam pam, Ar to savu kumeliņ' - Pam pam parampam pam, Tas atnesa zaļas lapas! Pam pam parampam pam, Skaisto ziedu vainadziņ’ - Pam parampam pam!”

"Jā, jā, mani mīļie, tieši pirms vasaras brīvlaika Melleņu ieplakā viesosies delegācija no Āfrikas- pētnieku komanda, kura veic arheoloģiskos izrakumus visā pasaulē, meklēdami liecības par par dzīvnieku attīstību un pēctecību. tas nozīmē to, ka jums būs iespēja personiski iepazīties ar pasaules lielākajiem sauszemes dzīvniekiem, kuri pēta vēl lielākus reiz pasauli apdzīvojušus sauszemes dzīvniekus!" Paziņo skolotāja mežacūka Loreta.

​"Puksīt, mums tev ir kas sakāms..." saskatoties ar māmiņu, iesāk Puksīša tētis. ​”Piedodiet! Bet par pazudušajiem cepumiņiem no saldumu trauka viesistabā es neko nezinu!" uzreiz izsper ežulis, bet tad apklust, sapratis, ka tikko pats sevi nodevis.

Brrrr... palicis mazliet vēsāks, laikam tomēr vajadzēja klausīt mammu un vilkt biezāko jaciņu, bet brīžiem, goda vārds, grūti tos vecākus saprast, jo cik reizes nav gadījies arī tā, ka viņš klausa, un tad visu dienu vienkārši satuntulējies cepas ārā. 

Dienas ir dažādas. Citas mēdz būt aizraujošas, citas pārsteidzošas, citas mazliet garlaicīgas un tad ir tādas kā, piemēram, šodiena - ļoti aizdomīga diena, kas raisa piesardzīgas pārdomas, jo šodien… Šodien skolas ēdnīcas pavārīte pusdienās visus cienā ar kaut ko tik jokainu kā Jūras kāposti! 

Melleņu ieplakā uzausis šī gada smaržīgākais rīts, viss kūsā un arī Puksītis jūt, ka šodien varētu paveikt ko lielu. Aizgājis uz skoliņu un aprunājies ar pārējiem draugiem, džeki nolemj, ka pienācis laiks apkopt štābiņu.