Puksītis ir pamodies ar skaidru saprašanu, ka viņš šonakt sapņoja kaut ko brīnišķīgi burvīgu. Tāpat viņš ir arī pamodies ar totālu nesaprašanu, ko tieši viņš sapņoja. Viņš tikai zina, ka sapnis bija krāšņs, ilgs, piedzīvojumiem bagāts un aizraujošs, un tajā piedalījās itin visi.

"Tā, tagad katrs nosauc vienu skaitli no viens līdz… divi simti!" Paziņo sienāzēns Žoržs, kā mušiņa labpatikā berzēdams priekškājas. Viņš vakar ir noskatījies raidījumu par burvju trikiem, un nu cenšas demonstrēt, ka arī viņš prot lasīt pārējo zvērēnu domas.

Vasara, vasara, vasara, šī melleņu ieplakas vasara. Karsta kā šašliks un rokenrols. Salda futbola uzvaras gols. Vasara, vasara, vasara.  

"Nu, gribi pamēģināt ko uzspēlēt?” Nepacietīgi vāvermeitene prasa Puksītim, un viņam nejauši ieplešas acis. Tad nu gan jautājums. Vienīgais gabals, ko viņš zina ir "Kur tad tu nu biji, āzīti manu”, un to pašu klimperēt tikai ar vienu pirkstu…

"Kur ir, tur rodas!" Smaida ežuļa mamma pirms dēlēna došanās uz zaķu Janča vārda dienas pasākumu, vēl piekārtojot viņa nule nospodrinalātās adatas. Viņa arī ir pamanījusi svētku nedēļas ballīšu biežumu un lai gan saka “ārprāts, ārprāts”, jo nogurums no svētkiem sāk ņemt virsroku, tomēr viņai patīk, ka Puksītim netrūkst labu draugu un, tātad - arī varenu pasākumu. "Nu tad, lai jums iznāk feina svinēšana!"

Vai zināt, kāpēc šo sauc par nebeidzamo svētku nedēļu? Jo šonedēļ svētki nevis beidzas, bet gan rindiņā cits pēc cita turpinās un turpinās. Padomājiet paši - aizvakar bija saulgrieži, vakar kraukļa Megabosīša dzimšanas dienas balle, šodien Līgo svētki, bet rīt būs zaķa Jāņa vārda diena.

Vai Jūs atceraties to karsto, to viskarstāko dienu, kad laimīgā kārtā mūsu draugi tumšajā burlaku biezoknī iepazinās ar Boliņa krusttēvu - kraukli Megabosīti? Ja jūs to atceraties, tad atceraties arī to, ka viņš visus zvērēnus ielūdza uz savu dzimšanas dienu, kas ir… šodieeeeen!

“Puksīt… Puksīt, celies! Laiks mosties!” Ežuks dzird, ka omītes balss viņu kaut kur sauc, un jūt, ka sapņu pasaule ap viņu izbalē, bet reālā pasaule iegūst skaidrākas kontūras. Kas noticis? Kāpēc omīte viņu modina? Ir taču ierasts, ka vasaras brīvlaikā Puksītis drīkst šņākt kaut līdz pudienslaikam.

Kas īsti ir lielas domas? Un kur beidzās mazās domas? Un vai tiešām tās ir tik savstarpēji atšķirīgas? Šovakar Puksītis domā par domām, skatoties kā pie istabas griestiem lidinās pēdējie, izturīgākie no jāņtārpiņiem, istabai pamazām kļūstot arvien naksnīgākai.

Labas dienas īstā kārtība ir šāda: kārtīga izspēlēšanās, tad kārtīgs nogurums, tad kārtīgas vakariņas, pēc tam kārtīga novannošanās, tad kārtīga palaiskošanās pie mīļākās grāmatas un tad - ak! - tad saldākais miegs pasaulē.

"Nu tad čau, jā, tiekamies, čau!", nosaka Puksītis un noliek klausuli. Oho, wow, pandu viņš nudien vēl nav saticis nekad, bet tā kā pie lācēna Rokija ciemojas viņa trešās pakāpes māsīca - panda, tad šodien būs tā diena. Ežulis pat ir mazliet tā kā satraucies.

Tā kā ir vasaras brīvlaiks, pamazām Melleņu ieplakas skolēni izklīst kur kurais, lai apciemotu savus vecvecākus un padauzītos kādu brīdi “pa laukiem”, kā saka. Tāpat arī Puksītis, pasitis azotē mazo koferīti, kurā šādas tādas drēbes un skolas lietas, kā arī uzstutējis pičpaunā lielo mugursomu, kas pilna dažādām mantām un brīnumiem, ir ieradies pie vecvecākiem.

"Eu, stoooop,” lācēns Rokijs noaurojas tik skaļi, ka visi augumā mazākie kompānijas biedri salecas, un ir skaidrs, ka Rokijs visus apturējis pussolī kāda ārkārtīgi svarīga iemesla dēļ. “Ledus medus limonāde mums līdzi ir?!” 

Būsim godīgi, svilinoša ir ne tikai cepumu panna, kad to tikko izņem no krāsns, bet arī vasaras saule dienas vidū... ui, tā nu ir atziņa, kas šodien pārņēmusi ne tikai Puksīša prātu vien, bet arī viņa draugu.

Čau, čau! Vai zināt, ko Puksītis pēdējā laikā ir ievērojis? Ka putni vasarās, goda vārds, uzvedas kā mazi ežu bebīši. Ja jūs tam neticat, tad paši vainīgi, jo tā ir tīra patiesība. Un Puksītis zina, ko runā, jo Zuzīte - viņa mazā māsiņa ir vēl bebenīte. 

Kas pie svētā burkāna?! Puksītis pamostas no tā, ka kāds viņa istabā skaļi šķauda! Nē, nu, boškā villainīt, kā tā drīkst, nākt svešā mājā un šķaudīt tieši tajā brīdī, kad viņš, Puksītis sapņo pašu saldāko sapņa vietu.

Uz riņķi vien, uz riņķi vien kā apdulluši, siltā gaisa straumes ķerot, lidinās odi. Saule jau lēnām gatavojas uz rietu un spēļu diena neizbēgami tuvojas noslēgumam. Tik žēl, ka siltie vasaras vakari paiet tik ātri, un itin nemaz nav negodīgi, ka interesantākās rotaļas, kā likums, sākas tieši īsi pirms tam, kad visiem jādodas pa mājām.

Šodien Melleņu ieplaka ir kā milzīgs spēļu laukums. Zvēru, putnu un rāpuļu bērni skrien no vienas vietas uz otru, centrālajā ieplakas placī notiek burvju, bruņinieku un citas cīņas, spēles un rotaļas, visur zālītē ir noklātas sedziņas un, baudot pirmās siltās vasaras dienas, ģimenes un draugi pikniko un vienkārši labi pavada laiku, klausoties varžu kora jaunākās kompozīcijas. 

"Akmens, šķēres papīrīts, viens divi trīs!" Skan no puiku bariņa, kuri cenšas izšķirt, kurš pirmais mēģinās no upes izmakšķerēt vāveres Matildes sprādzi. Vienīgais, ka nu jau iet kāds desmitais "aki čiki papiriki" raunds un, kā par spīti, visu laiku iznāk neizšķirts.

Boškā villainīt, šodien taču vārda diena ir Puksīša draudzenei- mūžvecajai mušiņai Intai no veco zvēru un kukaiņu, un rāpuļu, un putnu nama, kur viņu tik brīnišķīgi uzņēma ap Ziemassvētku laiku. Nu, lūk, un tieši mūžvecajai mušiņai ir svētki!

"Puksīt, atnāksi palīgos?" No viesistabas atskan mammas mīļā balss. "Nāku!" ežulis atsaucas, jo nu tagad, kad ir piedzimusi viņa mazā māsa Zuzīte, Puksītim ir zināmi lielā brāļa pienākumi. Nolicis gultā grāmatu, kuru viņš bija aizlasījies, ežulis diedz pie mammas.

Vakardien Melleņu ieplakas zvērēnu skoliņā bija pēdējā mācību diena. Aha, visi skolnieki saņēma savas liecības, sadāvināja skolotājai mežacūkai Loretai puķes, pie reizes audzinātāju arī sirsnīgi samīļojot, un brīvlaiks beidzot varēja sākties. 

Tas ir noticis. Mazā māsa ir klāt. Viņa ir piedzimusi un klusiņām tā kā brēkalē, tā kā urkšķinās mammas un tēta istabā, pie kuras durvīm ežulis ir burtiski pielipis ar ausi. Viņam vēl jāuzgaida, viņu pasauks, kad viņš beidzot varēs satikt mazo māsu un uzsākt savu lielā brāļa būšanu pilnā apmērā… 

Šodien ir bijusi gara diena- ar daudz piedzīvojumiem, paveiktiem darbiem un, protams, sagatavojoties rītam ir pārskatīta un sakrāmēta arī skolas soma. Bet, blakus skolas somai Puksītis noliek arī to - visskaistāko, viskrāšņāko, visbrīnišķīgāko vēja pūķi pasaulē.